Karīnas Narbutes publikācija atzīta par labāko cilmes šūnu un reģeneratīvās medicīnas pētījumu jomā

"Rakstā pētīta ekstracelulāro vezikulu ietekme Pārkinsona slimības modeļdzīvniekos. Tā ir pilnīgi jauna pieeja šīs slimības izraisīto smago simptomu novēršanā. Pārkinsona slimība pieder pie progresējošām neirodeģeneratīvām slimībām, kurām raksturīga neatgriezeniska šūnu bojāeja noteiktās smadzeņu struktūrās, kas lielā mērā atbildīgas par cilvēka kustībām. Te ir runa par neirotransmitera dopamīna producējošām šūnām. Dopamīna deficīts savukārt izjauc balansu citu neirotransmiteru aktivitātē un rodas tādi kustību traucējumi kā trīce, muskuļu stīvums, nestabila gaita; vēlāk pat ļoti apgrūtinātas visas kustības. Šūnu bojāejai progresējot, pasliktinās atmiņa, novedot cilvēku līdz demencei. Līdz šim pielietotie medikamenti dod īslaicīgu efektu, daļēji samazinot simptomus, bet neapstādinot šūnu bojāeju. Jāatrod kāda jauna farmakoterapeitiska stratēģija, kas spētu apstādināt patoloģiskos procesus jau pirms šūnu bojāeja izvērsusies plašā apmērā un vairs nav kompensējama," skaidro Karīnas Narbutes zinātniskā darba vadītāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Dr. habil. med. Vija Zaiga Kluša.

Zinātniskā darba ideja bija izpētīt, vai ekstracelulārās vezikulas nevar kalpot kā šūnas glābējs. Vezikulas ir ļoti mazi, nanometros mērami pūslīši, kas izdalās no visām šūnām, arī nervu šūnām, un tās viegli spēj šķērsot smadzeņu-asinsvadu barjeru un nokļūt visās smadzeņu struktūrās. Pūslīši satur tādas pat vielas, kādas ir šūnās: proteīnus, lipīdus, RNS, pat DNS utt. Tas darba grupai ļāva izvirzīt koncepciju, ka šie pūslīši darbosies kā reģeneratīvi aizsargmehānismi un nepieļaus dopamīnu producējošo šūnu bojāeju un līdz ar to novērsīs visus tos dramatisko simptomus, kas minēti augstāk.

Īpaši veiksmīga bijusi sadarbība ar Viļņas Inovatīvās medicīnas centru un grupu, ko vada profesors Augustas Pivoriūnas. Viņa vadībā ekstracelulārās vezikulas iegūtas no cilmes šūnām, kuras savukārt izolētas no bērnu piena zobu pulpas. Vezikulas attīrītas, standartizētas, to sastāvs raksturots.

Latvijas puses uzdevums bija izvedot Pārkinsona slimības modeli žurkām ar šai slimībai raksturīgiem gaitas traucējumiem un atmiņas deficītu. Izmantojot neinvazīvu ekstracelulāro vezikulu ievadīšanu, tiešām novēroja intriģējošus un daudzsološus efektus: neirodeģenerācijas attīstība tika novērsta, šūnas palika dzīvas, dopamīna sintēze noritēja, gaitas traucējumi novērsti. Vēlākos pētījumos atklāta arī atmiņas traucējumu novēršana. Turpmāki eksperimentāli pētījumi neapšaubāmi ir nepieciešami gan Pārkinsona slimības, gan arī citos neirodeģenerātīvo slimību modeļos. Kad būs iegūtas atbildes uz daudzām vēl joprojām nezināmām šūnas darbības mistērijām, varēs uzsākt datu pārnesi uz klīniko fāzi un iespēju glābt cilvēkus no Pārkinsona slimības, kas skar apmēram 1% no visas populācijas.

Apbalvotā zinātniskā raksta līdzautoru vidū ir arī LU MF pētnieki Vladimirs Piļipenko, Jolanta Pupure, Zane Dzirkale, Baiba Jansone un Vija Zaiga Kluša.

K. Narbute ir astotā Jaunā pētnieka balvas (Young Investigator Award) laureāte. Balvu kopš 2013. gada piešķir Stem Cells Translational Medicine, godinot to jauno zinātnieku sasniegumus cilmes šūnu izpētes un reģeneratīvās medicīnas jomā, kuri ir pirmie autori zinātniskajiem rakstiem, kas publicēti šajā žurnālā. Stem Cells Translational Medicine šobrīd uzskatāms par vienu no ietekmīgākajām platformām, kas paplašina jaunas un padziļinātas pētniecības robežas. Stem Cells Journal vietnē lasāma intervija ar K. Narbuti pēc balvas piešķiršanas.